Kāpēc vecākiem ir vajadzīgas vecāku konsultācijas?

Lai vecākiem būtu kāda vienkārša, saprotama ideja, kura varētu tikt izmantota ik reizi, kad ir spriedzes situācijas (kad kāds ir ieslēdzies, aizbēdzis, kliedz... ).

Vecāku klātbūtnes koncepcija: bērnam klājas labi, ja vecāks ar savu uzvedību bērnam dod ziņojumu: “es esmu tava mamma, tavs tētis un palikšu tava mamma un tavs tētis, es nevēlos tapt izstumts, izmests. Es te palieku un palikšu te arī tad, ja viss notiks jauki un harmoniski un arī tad, ja nenotiks skaisti un harmoniski”. Jā, šī vienkāršā ideja – man jābūt klātesošam - paliks vecāka atmiņā. Ja viņi sāks domāt par to “kā es varu savu klātbūtni nezaudēt, ko es varu darīt, lai savu klātbūtni pastiprinātu”, tad viņiem jau būs pavediens, kas neļaus novirzīties no sava mērķa. 

Koncepcijas mērķis palielināt vecāku klātbūtni, lai viņi kļūtu par apstiprinātu, atzītu autoritāti savos centienos, atdodot viņiem savu pazaudēto balsi, lai viņi atgūtu savu vietu ģimenē, lai viņi bērnu dzīvē atkal kļūtu par kaut ko, ne tikai naudas avotu.

Vecāku klātbūtnes koncepcijai ir arī preventīva puse, t.i. mums ir instruments, kas pasaka, kas ir svarīgs, lai lietas nepasliktinātos, lai attiecības neeskalētos, ko darīt gadījumos, ja bērnam ir slieksme uz agresivitāti, ja viņam ir baiļu traucējumi, lai simptomi nesaasinātos.

Vecāku klātbūtne nav brīnumu nūjiņa, kas pasaka, kas vajadzīgs, lai pareizi izaudzinātu bērnus, bet tā var būt laba ideja, kā rīkoties grūtās situācijās.

Mēs dzīvojam jaunā, brīvā sabiedrībā, kur parādās jautājums par autoritāti, jautājums, kāda autoritāte ir pieņemama jaunajā sabiedrībā, kāda ir autoritāte ir iespējama?

Tātad vecāku autoritāte, skolotāju autoritāte brīvā sabiedrībā. Šobrīd mums vairs neder klasiskā autoritātes izpratne, kas sevī ietver kontroli, varu, distanci. Šajā izpratnē skolotājs, vecāks stāv augstāk, ir pārāks, attālināts. Nepieciešams izveidot jaunu izpratni par autoritāti, kas iederas mūsdienu sabiedrībā, par kuru vecāki, skolotāji varētu teikt: "Mums vajag šādu autoritāti, tas ir labi, ka mums ir šāda autoritāte, un arī turpmāk es gribu saglabāt šādu autoritāti. "

Nākošais vecās autoritātes izpratnes aspekts bija hierarhija, piramīda. Rodas jautājums, kā autoritāte iespējama bez hierarhijas. Bez hierarhijas priekšnieks vairs nav priekšnieks? Bija laiks, kad hierarhija bija sinonīms autoritātei. Mūsdienās hierarhija vairs tik labi “negaršo”. Es varu iegūt autoritāti tik lielā mērā, cik sabiedrība, apkārtējie, draugi, radi atbalsta mani, autorizē mani (dod atļauju). Es tādējādi izveidoju autoritāti caur attiecību tīklu, kurā katrs tā elements veido manu autoritāti.Vecā autoritātes izpratne balstījās uz kontroli – es tevi kontrolēju, prasu, lai tu pakļaujies man. Pašreizējā sabiedrībā mēs augstu vērtējam autonomiju, kas nav iedomājama ar kontroli. Ir iespējams radīt autoritāti, nekontrolējot bērnu, bet kontrolējot sevi. Ja man ir kontrole pār savām reakcijām, un es varu teikt bērnam, es nevaru tevi kontolēt, es nevaru tevi piespiest, es nevaru kontrolēt tavu muti, tavas rokas, es varu tevi aizsargāt, bet nevaru kontrolēt, bet es varu kontrolēt sevi. Es varu paturēt savus mērķus, tas nozīmē paškontroli, kas ir spēka avots. Varas vietā spēks. Vecāks, skolotājs, kam ir paškontrole, iegūst autoritāti. Ja vecāks saglabā savu kontroli, tad bērns vairs nevar tik viegli sašķobīt vecākus, vecāks vairs “nenoraujas”, un tādējādi iegūst autoritāti.

Mēs varam piedāvāt vecāku izglītošanas programmu vecāku grupām 7 reizes 3 stundu garumā, kurās vecāki iegūst bērnu audzināšanā izmantojamas konkrētas idejas.